Sociālā politika ir sistēmamērķtiecīgas darbības, ko veic valsts vai cita saimnieciska vienība (piemēram, vietējā, reģionālā pašvaldība, daži privāti uzņēmumi utt.). Tie tiek veikti, lai uzlabotu dzīves kvalitāti un paaugstinātu līmeni dažos iedzīvotāju segmentos. Viņa arī studē sociālo politiku un jautājumus, kas saistīti ar ekonomiku, vēsturi, tiesībām, socioloģiju.
Valsts sociālā politika
Parasti to veic ar varas iestādēm,reģionālā vai vietējā līmenī. Lēmumu finansēšana sociālajā jomā tiek veikta no valsts budžeta. Sociālās politikas priekšmeti, kā likums, ir lielas sociālās grupas. Viņiem jāatbilst gan ideoloģijai, kas šobrīd dominē valstī, gan sabiedrības ilgtermiņa vērtībām, proti, ir daudzsološa.
Sociālā politika: prioritātes un stratēģija
Galvenais darbības virziens ir vispārējsproblēmas, kas rodas sabiedrībā pašreizējā attīstības stadijā, risinājums. Uzkrāto jautājumu vidū vienmēr ir tādi, kuriem nepieciešama prioritāra iejaukšanās, un sekundārie. Tātad sociālās politikas prioritātes ir:
- nodrošināt normālus apstākļus ģimenes pastāvēšanai, palīdzot mātēm;
- radīt pienācīgus dzīves apstākļus ikvienai personai, no dzimšanas līdz nāvei;
- Visu Konstitūcijā paredzēto pilsoņu brīvību un viņu tiesību aizsardzība.
Sociālā politika: principi un mērķi
Sociālajai politikai ir šādi uzdevumi:
- motivēt nodarbināto iedzīvotāju darba aktivitāti;
- veicināt ekonomikas izaugsmi, censties nodrošināt, lai ražošana būtu atkarīga no patērētāja interesēm;
- saglabāt tautas identitāti, identitāti, dabisko un kultūras mantojumu;
- Nodrošināt iedzīvotājiem sociālo aizsardzību un pienācīgu dzīves līmeni.
Sociālā politika vienmēr ir balstīta uz noteiktiem principiem: partnerattiecībām, garantijām, nepārtrauktību, godīgumu un atbildību.
</ p>